2017.g. 4.marts
Spēlētāji: Ilmārs, Mārtiņš, Aigars un Guntis.
Izvēlējāmies nevis vienu no grāmatā iekļautajiem Ietvariem, bet internetā atrastu, kura darbība notiek zinātnes un tehnikas muzejā. Vienojāmies spēlēt pēc principa “jo trakāk, jo labāk”. Vienam no spēlētājiem bija pēc divām stundām jādodas projām, tāpēc ainu skaitu samazinājām uz pusi: gan pirmajā, gan otrajā cēlienā pa četrām ainām.
Galvenie personāži
Salīdzinot uzmestos kauliņus ar Ietvara sarakstiem, izveidojās šāda aina.
Antons, pensijas vecuma muzeja fondu glabātājs. Pedantisks līdz sīkumainībai, ar zināmu noslieci uz paranoju: viņaprāt, apmeklētājus muzejā labāk vispār nelaist, lai nesabojā eksponātus.
Pēteris, ekskursiju vadītājs. Draugos ar Antonu – tiktāl, ka sarunā nereti viens pabeidz otra iesākto teikumu. Darīšana ar kaut kādu distances pulti.
Albions 4 (jeb vienkārši Albijs) un Els – skolēni, taču ne vietējie, bet no nākotnes. Šodienā nonākuši nejauši, nospiežot laika mašīnas nepareizo taustiņu. Vairāk par visu vēlas atgriezties savā laikā.
Stāsts
Muzeja galvenajā izstāžu zālē atrodas Antons, kurš atgriežas no kafejnīcas un pa ceļam sakārto visu, kas viņaprāt neatrodas perfekti savā vietā. Viņš nepamana, ka virs akvārija parādās varavīkšņains gaismas virpulis. No tā izveļas Els ar Albiju – Els ar lielu šļakstu iekrīt astoņkāja kompānijā, bet Albijam izdodas no tā izvairīties.
Kur laika mašīnas pults?? Albijs to pamana Daugavas HES modeļa renē – pults strauji attālinās. Albijs bez domāšanas lec renē tai pakaļ; kaut kur nākamās telpas sākumā viņam izdodas pulti beidzot satvert. Antons sašutis baras uz blēņdari; Albijs noslēpjas skolēnu grupiņā.
Tai laikā Els peras pa ūdeni, bailīgi atskatīdamies uz astoņkāji, un sauc palīgā. Antons to ierauga – tas izskatās, kā multfilmā, acis uz kātiņiem; viņš pārslauka savas -5 dioptriju brilles un neticīgi veras uz Elu. Tas izmisumā sagrābj astoņkāji un draud izmest no akvārija, ja viņam nepalīdzēs. Antons paķer ķeblīti, pakāpjas – taču, velkot zēnu laukā, abi nogāžas zemē, peļķē.
Padzirdējuši traci, atskrien citi darbinieki. Elu ar negodu izraida no muzeja, bet Antonam neizdodas pierādīt savu nevainību: viņu uz mēnesi pārceļ darbā viņa nīstamākajā darbā – par zāles uzraugu.
Nākamā aina (kādas dienas vēlāk). Pēteris vada skolēnu grupas ekskursiju pa muzeju. Viņš ir pašdarbības mākslinieks un vēlas izmantot izdevību, lai ievietotu ekspozīcijā (akvārijā) savu mākslas darbu – kustīgu ūdens radinieka maketu. To ienesis muzejā jostas somiņā. Ekskursijas laikā viņš pamana Albijam rokā pulti un notur to par fotokameru. Baidoties, ka kāds varētu nofilmēt viņa rīcību, Pēteris atņem pulti.
Antons satiek Pēteri izstāžu zālē pie astoņkāja akvārija, viņa rokā pamana distances vadības pulti un nospriež, ka tā ir no otrā stāva instalācijas. Kā jau par eksponātiem atbildīga amatpersona, Antons pieprasa to atdot, lai noliktu vietā. Strīda laikā Pēteris aizliek roku aiz muguras, bet to izmanto Albijs. Abi muzejnieki tik vien pamana, ka viņa koši krāsoto matu cekuls nozib aiz stūra. Protams, ar visu pulti. Galu galā, tā taču nevis no ekspozīcijas, bet no viņa un Ela laika mašīnas.
Laiks Satricinājumam: metam kauliņus un izvēlamies “Kādam dzīve izmainās uz visiem laikiem (sliktā nozīmē)”. Kur to izmantosim, redzēs vēlāk.
Ir ēnu diena, un Albions pamanījies ielīferēties par Pētera ēnu. Els iejūk skolēnu ekskursijā un cenšas būt neuzkrītošs, lai muzeja personāls viņā neatpazītu nesenā trača vaininieku. Taču viņiem abiem jāatgriežas muzejā, lai atrastu, kā tikt uz mājām. Pēteris vada ekskursiju, un Albions visām dzīvo radību sugām uzreiz nosauc latīniskos nosaukumus. Kādā brīdī viņš aizraujas un sāk sarunāties latīniski.
Tad skolēnu grupa zālē sāk ālēties; kāds zēns šļūc pa hidroelektrostacijas maketa reni, apšķiezdams ar ūdeni blakus stāvošos. Cits kaut ko iekarinājis akvārijā, tēlodams makšķernieku. Antons nāk Pēterim talkā, mēģinot viņus savaldīt, taču tikai skraida apkārt bārdamies un vicinot rokas.
– Jaunais cilvēk, – Antons vēršas pie Albiona, – jūs esat muzeja darbinieka ēna. Tad, lūdzu, palīdziet viņam disciplinēt šos resgaļus!
Tai brīdī kāds cits iegrūž viņam dunku sānos, Albions ar tikko manāmu kustību izpilda metienu pār plecu.
– Ja cietīs kaut viens eksponāts, – baras Antons, – es izsaukšu tavus vecākus! Tev būs jāatbild pēc pilnas programmas!
Taču kultūru atšķirība ir pārāk liela, neviens arī Albionā neklausās. Beidzot viņš pilnā kaklā nokliedz: – Silencio! – Visi pārsteigumā uz brīdi sastingst. Izmantojot klusuma brīdi, Antons vecišķā balsī sauc: – Beidziet blēņoties, pirms vēl kāds eksponāts nav sabojāts, citādi izsaukšu policiju! Tai pašā laikā daļa no bērniem redz, kā Pēteris uzkrītoši neuzkrītoši ievieto astoņkāja akvārijā pašizgatavoto eksponātu. Astoņkājis pamana kustīgo priekšmetu, sagrābj to un norij. Pēteris nopūšas un nolemj, ka vairs ar mākslu nenodarbosies. Fiasko…
Bērni nav nomierināmi. Viens no viņiem ir pārkāpis pār aizžogojumu un sniedzas pie kustīgas, elektrificētas eksponāta instalācijas iedarbināšanas slēdža. Antons steidzas viņu atraut, taču abi krīt, šķīst dzirksteles, skan spiedzieni…
Nākamajā dienā Antons parādās ar vienu kruķi, apsaitētu galvu un roku. Viņš pieklibo ar ieģipsēto kāju, nu jāārstējas ilgi.
Ir nakts, muzejs ir tumsā. Albions sēž akvārija priekšā lotosa pozā ar pulti rokā. Blakus ir arī Els, abi cenšas iedarbināt laika mašīnu. Akvārija stiklā viņi var redzēt savu atspulgu.
– Nē, šāds es mammai nevaru rādīties, – murmina Albions un spaida pults pogas. Mati no sarkaniem pārtop rudi, tad viņa ausis sāk stiepties un kļūst līdzīgas ēzeļa ausīm.
– Kur instrukcija? – prasa Albions.
– Astoņkājis apēda, – taisnojas Els.
Tai brīdī blakus parādās varavīksnes virpulis, no kura pastiepjas spēcīgas rokas un ievelk iekšā abus zēnus. Kā izrādās, kaimiņi no nākotnes beidzot ir nopeilējuši viņu atrašanās vietu. Nejauši gadās, ka līdzi nākotnē nonāk arī Pēteris.
Nākotne, mājoklis lidojošā pilsētā. Albions vēl ir ar ēzeļa ausīm. Kaimiņš, Albions un Els ar savu mammu, kuplu sievu ar sprogainiem matiem.
– Vai jūs zināt, ka jūs abus jau meklē kaut kur Marsa orbītā? – sašutusi prasa mamma, tuklās rokas kareivīgi iespraudusi sānos.
– Es nē, to visu Albions, ko tad es, māmulīt! – taisnojas Els.
– Tā… Vai tas tiesa, vai arī viņš kārtējo reizi mēģina novelt vainu uz tevi? – tā mamma. Zēni minstinās. Pēc neilgas skaidrošanās mamma pasludina spriedumu: zēniem būs jādodas strādāt sabiedriskos darbos.
– Klau, kaimiņ, jums taču tur, “Ganimēda skolā”, ir vajadzīgi apkopēji zemūdens ganībām?
– Nē, tikai ne to! – izmisīgi sauc Albijs un Els.
Pieaugušie sāk pārrunāt detaļas, bet Albijs pa to laiku ir nemanāmi pielavījies pultij. Varavīkšņains zibsnis, un Albijs ir nozudis. Atkal kopā ar Pēteri! Elam izvairīties neizdodas, nu viņam vienam jādodas uz ganībām.
Epilogs
Uz Antonu ir novēluši visu atbildību par notikumiem muzejā, viņš stāv administratīvās tiesas priekšā un velti pūlas taisnoties. Neviens viņam netic.
Pēteris attopas atkal kaut kur nezināmā laikā un vietā kopā ar Albiju. Viņi vēl netiek atpakaļ, tāpēc iztikai medī dinozauru mazuļus.
Els gana ūdens dzīvniekus un pārdomā dzīvi.
Antonu uz diviem mēnešiem iesēdina cietumā. tur viņu nodarbina cietuma bibliotēkā.
Pēteris sajūsmināts pēta dinozaurus, visu laiku uzmanīdamies, lai viņu kāds neapēd.
Muzeja zālē atkal parādās gaismas virpulis, no kura Albions palīdz izkāpt Pēterim ar diviem dinozauru kaulu maisiem rokās.
Ganot zemūdens briesmoņus, Els atrod, ka uz viņu no Albiona ir pārgājusi mutācija. Tagad arī viņam ir ēzeļa ausis.
Antons netērē laiku velti, un cietuma bibliotēkā pēta visu iespējamo literatūru par ceļojumiem laikā.
Pēterim maisos ir ne tikai kauli, bet arī divi mazi dinozauriņi. Tie viņam ātri pieķeras, un viņš izlemj tos slepus turēt savā ārpilsētas mājā. Taču dinozauri ātri aug, un sēta neiedomājamā ātrumā pildās ar dinozauru mēsliem.
Kādu dienu ierodas Albions ar savu kaimiņu lidojošajā šķīvītī. Viņi atrok nabaga Pētera māju no dinozauru mēsliem. Izrādās, ka tie ir labs līdzeklis, lai ēzeļa ausis atgrieztos cilvēciskā izskatā.
Antons no norakstītām tehniskām ierīcēm ir samontējis eksperimentālu laika mašīnas modeli. Pēc trešā mēģinājuma viņš tiek izsludināts meklēšanā, jo neviens vairs viņu nav redzējis.
Ir izrādījies, ka dinozauri ir pārītis. Tagad Pētera sēta ir pārvērtusies par juras laikmeta parku, valsts drošības dienesti to apjozuši ar dzeloņstiepļu žogu un sargposteņiem. Pēteris īrē istabiņu citur, viņa vēl nesen tik mierīgā dzīve ir cauri.
Albions beidzot atgriežas lidojošajā pilsētā, viņam tomēr piešķir pieaugušā apliecību un uzņem laika patruļā.
Spēlētāju atsauksmes
Aigars (pirmā reize lomu spēlē): – Ja ir trīs stundas, tad noteikti var iejusties dziļāk šajā stāstā. Mēs velkam no sevis laukā to, kas mūsos ir, un tas ir interesanti. Mēs varbūt pat nenojaušam: oho! es arī kaut ko tādu varu! Sākumā viss iet lēni, bet uz beigām aiziet arvien labāk.
Ilmārs: – Beigās iznāk vesels stāsts. Humoristisks fantastikas romāns.
Guntis: – Jā, vairākas sižeta līnijas vēl palika līdz galam neizstrādātas, tur vēl ir ko darīt.
Mārtiņš (ne pirmā reize ar Fiasko uz jumta): – Tā ir parasta lieta, ka Fiasko spēlē ir pāris elementi no sarakstiem kurus izmantojam pa pilnam, bet pārējie var palikt pat neizmantoti. Un vēl interesanti ir tas, kā šai spēlē viens ienes kaut ko savu, otrs pieliek klāt, un stāsta skelets ātri apaug ar miesu.
Aigars: – Protams. Katrs pieliek klāt savu krāsu, savu noti, un iznāk simfonija.
Guntis: – Man patika, ka šajā spēles seansā mums iznāca tīra komēdija, nevis kriminālžanra spēle.
