Brain Games spēļu vakars, 2018.g. 9. marts
Spēlētāji
Ksenija, Rūdolfs, Guntis un Toms spēlē attiecīgi Mariju, Kevinu, Paulu un Eduardo.
Stāsts
No rokasgrāmatā atrodamajām spēļu tēmām (Ietvariem) spēlētāji izvēlas “Zelta drudzi”. Lai ietu raitāk, izmantojam Ātro plānojumu ar gatavu personāžu attiecību komplektu. Iesācējiem pirmajā reizē, šķiet, tas ir prātīgākais solis, jo tāpat ir pietiekami daudz jauna, ko saprast.
Notikumi risinās Septiņavotos (Sevenspringsā), mazā pilsētciematā datorspēles Fallout pasaulē. Ir pagājuši daudzi gadi pēc vispasaules kodolkara, cilvēces lielākā daļa ir pagrimusi primitīvu cilšu līmenī. Populārs arods ir meklēt senču tehnoloģiju paliekas, sabrukušās militārās rūpniecības krājumus un tamlīdzīgas mantas. Daudz vietu ar augstu radiācijas piesārņojumu, apkārt klaiņo četrkājaini un divkājaini mutanti.
Galvenie personāži
Marija, vietējās kriminālās organizācijas galva un mutantu bordeļa saimniece.
Kevins, pilsētiņas mērs Marijas pavadā. Viņam iepatikusies Paula, kuru ir nopircis Edds.
Paula, mutante ar lieliem bicepsiem; zaļa āda no ķermeņa vidusdaļas uz leju. Marija ar Kevinu viņu atvilinājuši no Kapitolijas pilsētas, solot normālāku dzīvi. Ģērbusies salīdzinoši maz valkātā (tikai pārdesmit gadu) elektriķa jakā ar sen vairs neesošas firmas emblēmu uz muguras un no cita apģērba ņemtu kreiso piedurkni. Divi labās kājas zābaki.
Eduardo (Edds), fermeris, Paulas līgavainis… un gūls (ghoul, angl. – Fallout spēlē tas ir cilvēks, kurš izdzīvojis pēc milzīgām radiācijas devām). Viņa āda ir sačervelējusies, deguns iekritis, izskats, tā sakot, nepievilcīgs. Pārņēmis visu apkārtnes lauksaimniecību, izputinot konkurentus. Uzbūvējis aizsprostu, lai strauta radioaktīvie ūdeņi nepiesārņo laukus.
Stāsts
Pirmā aina notiek viesnīcas “Bredforda” bārā, kur uz atvadu pusdienām Kevins ir uzaicinājis Paulu. Protams, piedalās arī Marija. Eduardo ir tikko iebraucis pilsētiņā ar vilcienu, kura dažus vagonus velk ar primitīvu kodolreaktoru darbināma tvaika lokomotīve.
Kamēr pie galda sēdošie tukšo Nuka-kolas glāzes, klāt pienāk Edds pamatīgi izbalējušā uzvalkā, ar platmali uz galvas un 10mm pistoli makstī uz gurna. Viņš zina Mariju un Kevinu, taču to kompānijā sēž nepazīstama sieviešu kārtas būtne – tā var būt vienīgi Edda pasūtītā “Līgava no kataloga”! Pienācējs apsēžas blakus Kevinam un blakus krēslam noliek čemodānu (arī Kevinam ir gandrīz precīzi tāds pat čemodāns).
– Sveiki visiem! Lūdzu piedošanu, ka nokavējos, – Edds saka čerkstošā gūla balsī. – Tu laikam esi mana dievišķā līgava, – viņš saka un ar sačervelējušām lūpām noskūpsta Paulas roku. Tā mazliet nodreb.
Sarunā Kevins izsaka Edam pārmetumus par it kā nenomaksātiem nodokļiem. Kad abi sastrīdas un jau stiepjas pēc pistolēm, Paula uzliek abiem rokas; tie jūt, ka saņemti gluži vai dzelzs spīlēs: – Puiši, puiši, vai gan vajag tā ķīvēties?
Pārējie spēlētāji man pasniedz melnu kauliņu, kas nozīmē nelabvēlīgu iznākumu. Nolemju, ka Paulai šī diena beidzas ar vilšanos, jo izrādās, ka Septiņavotos notiek gandrīz tik pat agresīvas rēķinu kārtošanas kā Kapitolijā.
Nākamā aina ir atskats pagātnē: Eduardo dodas pie Marijas, lai sarunātu kādu labu meiteni sev par sievu. Klāt ir arī Kevins oficiālā vizītē.
– Man laiks gādāt mantinieku, bet ar šito ģīmi grūti atrast sievu, vai vari man kādu piespēlēt?
– Jā, varu kādu no manām meitenēm, tu zini, ka viņas ir īpašas, katra ar savu odziņu – tā Marija.
– Galvenais, lai tā odziņa neizrādās pārāk kodīga.
– Varbūt ņem Paulu, viņa ir īpaša, tikai šeit slikti strādā, bet tev būs laba sieva.
– Tu man kaut ko sliktu gribi iesmērēt?
– Nu nē, tikai pārējās meitenes maksā veselu čemodānu pudeļu korķīšu (ja nezināt, Fallout pasaulē tie aizvieto naudu).
Pie durvīm pieklauvē, ienāk Kevins: – Klau, Marija, man ir baigi labā šepte, es (ieraudzījis Eduardo) … ko tu te dari? Kur tu, tur nepatikšanas!
– Ko tu gribēji, Kevin? – prasa Marija. Tas atbild, ka saņēmis datus no laboranta. Zemē, par kuras īpašumtiesībām jau pasen ir strīds starp Kevinu un Eduardo, ir laba ogļu (patiesībā uranila rūdas) atradne. Fermas īpašnieks, to padzirdējis, paziņo, ka tas ir viņa īpašums. Pēc Marijas solījuma atdot Paulu viņš kļūst pielaidīgāks un abi vīriešu kārtas pārstāvji sāk tirgoties, beigās vienojoties atvēlēt Eduardo 20% izrakteņu un atbrīvojumu no nodokļu parāda.
Ejot projām, Eduardo nejauši samaina čemodānus.
Marijas aina. Kevins grib atriebties Eduardo un nāk pie Marijas pēc atbalsta, pie viena atzīstoties savās jūtās pret Paulu. Viņš grib novākt savu konkurentu. Taču Eduardo ir Marijas bērnības draugs, viņa iebilst:
– Varbūt nogalinām Paulu? Nav meitenes, nav problēmas. – taču Kevins kategoriski ir pret to. Tad abi norunā aizgādāt Paulu prom no Edda, turēt kaut kur pagrabā, un Kevins drīkstēs viņu apciemot.
Nākamā ir Kevina aina, atkal no pagātnes. Kopā ar Mariju viņi abi ir ieradušies Kapitolijā uz lietišķām pārrunām. Pagājis garām bez galvas palikušajai Linkolna statujai, izžuvušās Potomakas upes krastā viņš ierauga, viņaprāt, pasaules skaistāko meiteni:
– Ko te viena pati dara meitene ar tik apbrīnojamiem bicepsiem? Vai nav bail? Varbūt varu eskortēt līdz mājām?
Uzrunāta, Paula iesākumā atvirzās nostāk un nostājas tādā kā aizsardzības pozā:
– Diemžēl tu neesi pirmais, kas man ko tādu piedāvājis.
Pēc brītiņa, novērtējusi situāciju, sarunā iesaistās Marija:
– Varbūt gribi labu darbu mūsu pilsētiņā, ar cilvēkiem? Mēs esam no Sevenspringsas, un šis ir mūsu mērs.
– No Sevenspringas? – Paula pūlas atcerēties dzirdētos fantastiskos nostāstus, – tur, kur tas radioaktīvais ūdenskritums?
– Tas ūdenskritums ir izdomājums, – atbild Kevins, – bija mazs avotiņš, bet mēs to aizdambējām, viss ir kārtībā.
– Jūs dzīvosiet pilsētiņas centrā, tieši blakus viesnīcai “Bredforda”, – piebilst Marija (protams, noklusējot, kāda veida iestādījums tas ir).
– Sagatavo trankvilizatoru! – Kevins slepus iečukst Marijai ausī.
Ainas un pirmā cēliena beigas…
Rūdolfs komentē: “Laimīgas beigas Paulai noteikti nebūs!”
Un tā, kāda ir situācija? Paulu ir atvilinājuši uz Septiņavotiem, Kevins sākumā gribēja tikai ar viņu pārgulēt, bet iemīlējās ne pa jokam. Marija pamanījās Paulu pārdot Eddam, par ko Kevinam ir zobs uz abiem, taču ir darījumos atkarīgs no Marijas un neko nevar viņai atklāti to pat izrādīt. Turklāt Eduardo tur rokās visus pilsētiņas pārtikas laukus.
Atkal aina Paulai. Pie Eduardo ir Kevina čemodāns ar uranila rūdas paraugiem, bet Kevinam – čemodāns ar dārgu sieviešu apakšveļu, ko Edds bija pagādājis, domādams par savu līgavu. Kevins uz brīdi ir cieties pēc pēdējās sarunas ar Mariju, taču beidzot nevar izturēt un dodas izrēķināties ar Eduardo. Marija, to uzzinājusi, steidzas novērst nelaimi.
Dienas vakars, saimes istabā Paula maļ graudus ar rokas akmens dzirnavām. Pienāk Edds, atver čemodānu:
– Re, kur tev forša dāvana! – un pārsteigts ierauga istabas puskrēslā manāmi spīdošos uranila rūdas gabalus. Paula paskatās, parausta savus muskuļotos plecus un ķeras atkal pie dzirnavām.
Tai brīdī pa priekšas durvīm iesteidzas Marija. Tikko viņa apsveicinājusies, atsprāgst vaļā sētas durvis un pa tām iegāžas pamatīgu gabarītu stāvs energobruņās (power armor), ar šaujamajiem abās rokās. Mēs, protams, saprotam, ka tas ir Kevins! Taču ne Edds, ne jo vairāk Paula sākumā to nezina.
Ko redz atnācēji? Plāna vidū stāv Paula, tērpusies vienīgi gurnautā, un pārcilvēciskā ātrumā griež rokas dzirnas – no tām istabā sacēlies miltu mākonītis. Malā pie galda stāv Eduardo un skatās atvērtajā čemodānā, no kura nāk gaisma. Sajutusi gaisa pūsmu no atvērtajām durvīm, Paula paceļ acis, ierauga Kevinu ar Mariju un pārstāj malt:
– Ā, Edd, mums ir ciemiņi!
Kevins tēmē uz Eduardo un kliedz, šķiet, kaut ko par lodi pierē, taču ķivere slāpē skaņu un lāgā nevar saprast. Paula katram gadījumam paķer vislielāko cirvi un atkāpjas dzirnu aizsegā. Marija, izmantojot megafonu, kliedz, ka dos Eddam citu meiteni, ja viņš atdos Paulu Kevinam.
– Novāc ieročus! – pilnā kaklā sauc Paula, beidzot sapratusi, ar ko darīšana. Viņa tur cirvi pusatvēzienā, atgādinot Kevinam, ka ar pliku roku nav ņemama.
– Vispirms tu man iesmērēji savu čemodānu ar urāna rūdu, un tagad gribi atņemt sievu? – skaļi čerkst Eduardo, – i nedomā, dabūsi kilogramu svina! – un viņš izrauj savu šaujamo.
Tai brīdī es paņemu un parādu citiem melnu kauliņu par zīmi, ka izvēlos Paulai nelabvēlīgu ainas iznākumu.
Marija, ieraugot Paulas kareivīgo stāju, iešauj viņai kājā. Tā krīt un Kevins skrien viņu saķert – taču bruņās ir pamatīgs ceurums, no kura spraucas ārā skrandaina auduma lēveri. To izmanto Eduardo un sašauj Kevinu potītē.
Kevins uzkrīt virsū Paulai. Tā iegārdzas, trūkstot elpai, taču saņemas, sasprindzina muskuļus un aizlidina Kevinu pāri istabai tieši virsū uranila čemodānam. Marijas galvenais nodoms ir paglābt savējos, tāpēc viņa katram gadījumam pāris vietās sašauj Paulas rokas.
– Nē, seksīgās rokas!! – atskan bruņu ķiveres slāpētais Kevina kliedziens. Viņš pieceļas, viscaur spīdēdams (rūdas dēļ) sagrābj Eduardo, kurš ir iztērējis visas patronas, un izstiepj viņu laukā. Nofilmēts!
Kārta Eduardo ainai. Kevins viņu stiepj projām, lai nogalētu, bet radiācija no rūdas viņam sajauc smadzenes. Īsi sakot, Eduardo… khm… tiek piesmiets, un aina beidzas.
Marijas aina. Viņa ir aizvedusi Paulu pie savām meitenēm, piesējusi pagrabā pie gultas un viņu ārstē. Izmantojot Satricinājuma kartīti “Sāpes, kas izraisa apjukumu”, Ksenija nospriež, ka Marija ir dziļi ieskatījusies Paulas skaistajās mutanta acīs un viņu iemīļojusi:
– Vai nu tu būsi ar mani, vai arī… – Marija nodemonstrē patronas pistoles aptverē. Paula padomā, cik daudz nepatikšanu piedzīvojusi vīriešu dēļ un piekrīt. Viņas slepus bēg projām no pilsētas, paķērušas līdzi pudeļu korķīšus no Kevina čemodāna.
Septiņavotos nu ir plānprātīgs, radioaktīvs mērs. Eduardo ir morāli salauzts, turklāt par notikušo drīz uzzinās pilsētnieki.
Pēdējā, Kevina aina. Brīdi spriežam, kas interesants un zīmīgs varētu notikt, bet secinām, ka kulminācija jau bijusi. Tāpēc Rūdolfs nospriež – Kevins atrod, ka Marija ar Paulu ir aizbēgušas, paņemot līdzi visu naudu. Dusmu lēkmē viņš noposta gandrīz visu pilsētu. Galu galā, energobruņām ir muskuļu pastiprinātāji… Nofilmēts!
Epilogs
Paula ceļā ir iepazinus Marijas īsteno seju un mēģina aizbēgt arī no viņas. Marija viņu pamatīgi sašauj, kādēļ Paula nu ir bezpalīdzīga un atrodas viņas aprūpē.
Eduardo, nodzīvojis 100 gadus un tā arī ne reizes neiepazinis sievietes mīlestību, nu vēl ir kritis kaunā. Viņš sagrauj aizsprostu, lai iekoptos laukus appludinātu ar strauta radioaktīvo ūdeni, taču arī pats iet bojā.
Kevins zaudē saprātu. Visu nopostījis, viņš mēģina nošauties, bet pēdējā patrona neizšauj… Mēs viņu redzam ejot pa radioaktīvo tuksnesi un pamazām pārvēršamies par supermutantu.
Marijai klājas vislabāk. Viņai ir nauda, kā arī mīļotā Paula, kura vairs nevar no Marijas aizbēgt.
Spēlētāju atsauksmes ievākt nepaspēju vienkārši tāpēc, ka vēl daži jaunieši pavēroja, cik jautri mums iet, un paziņoja, ka arī vēlas piedalīties. Tā gandrīz bez pauzes sekoja nākamā spēle. Ticiet man, pavisam citā gaisotnē!
