2018.g. 9.marts, otrā spēle
Izmantojam Ietvaru “Pūķa kāvēji”: plātīzeru bariņš atbrīvo pilsētiņu vai ciematu no pūķa un – protams! – arī no tā savāktajiem dārgumiem. Kā jau pēdējā laikā esmu atradis, vieglākais un labākais veids ir pirmajā reizē izmantot gatavo Attiecību un Detaļu komplektu no Ātrā plānojuma. Lai jaunizceptajiem spēlētājiem neizceptu smadzenes, 16 ainu vietā spēlējam astoņas – pa četrām katrā no abiem cēlieniem.
Kur un kad risinās šis stāsts? Jaunieši izvēlas Eiropas viduslaiku gaisotni, pilsētiņu nosaucam par Dīķaini.
Galvenie personāži
Sadalām Attiecības, minūtes desmit diskutējam, kā tās līmējas kopā. Beidzot atnāk “Jā! Labais!” sajūta, kas aizrauj visus. Lūk:
Lenijs, citplanētietis un labu mīlošs dziednieks
Anastasija, princese no kaimiņvalsts
Drave, arī princese, Anastasijas māsa. Abas nodarbojušās ar burvestībām, bet tēvs, trakais karalis, viņas par to ieslodzījis tornī.
Melhis, ļauns krāpnieks.
Pirmais cēliens
Abas princeses nesen aizbēgušas no savas valsts, jo sacēlušies nemieri pēc tam, kad viņas dabūjušas pie malas savu karalisko tēvu. Tas vairāk par visu rūpējies par grezniem interjeriem ar izšūtiem brokāta spilventiņiem, tāpēc valsts ir panīkusi. Anastasija un Drave nolēmušas likt savas maģiskās prasmes, lai tiktu galā ar pūķi. Viņas cer, ka atgriezīsies mājup ar dārgumiem un tādējādi nomierinās savus pavalstniekus.
Ceļā piebiedrojušies abi pārējie. Citplanētietim patīk citiem palīdzēt, bet Melhim ir slikta slava trejdeviņās karaļvalstīs.
Pirmā aina Melhim, notiek pēc cīņas ar pūķi. Visi sēžam “Kuplās Mildas” (kuru visi aiz muguras sauc par Resno) iebraucamajā vietā un spriežam par tālāko rīcību. Cīnoties bijām saputrojuši burvestības un atvēruši portālu, pa kuru sāka nākt mošķi. Portālu ar grūtībām aizvērām, taču Melhim ir apsviluši mati un vēl aizvien džinkst ausīs. Padzirdējis, ka ciematam tuvojoties vēl viena pūķa dārgumu kārotāju grupa ar paladiniem, priesteriem un kaujiniekiem, viņš grib pārliecināt pārējos turpināt iesākto bez kavēšanās:
– Klau, mana kristāla lode rāda, ka vajag rūpīgāk sagatavoties, lai šoreiz viss izietu gludi.
– Es saku, ka vajag ņemt zobenus un doties virsū! Kas tad tur sū… būs no tā pūķa? – iebilst Drave.
– Bet man šķiet, – Melhis pazemina balsi un pašķielē, vai kāds nenoklausās, – ka tur tam klibajam Jēkabam stallī ir vienradža mazulis. Ja mēs paņemtu tikai pāris lāses tā asiņu rituālam, tad būtu garantēta veiksme.
Pārējie spēlētāji vienojas par balto kauliņu, tātad norunāts. Aina beidzas.
Anastasijas aina, mežā ar māsu:
– Zini, Drave, es tiem vīriem neuzticos. Mums vajag dabūt tās vienradža asinis, veikt rituālu, un pašām tikt galā bez viņiem.
Drave savukārt uzskata, ka labāk neriskēt, bet iesaistīt vismaz Leniju:
– Tu vienmēr esi bijusi pirmā, tagad arī es gribu pierādīt, ka esmu stipra. Un es gribu Leniju. – princeses sastrīdas.
Aina Dravei. Viņa dodas pie Lenija un Melha, lai tos sakūdītu pret Anastasiju:
– Mēs nedrīkstam ņemt viņu līdzi kaujā, jo Anastasija grib mūs visus pakļaut. Pie pirmās izdevības viņa savāks visu zeltu un aizlaidīsies projām, atstājot mūs bešā. Šodien pat (tai brīdī Rūdolfs pasniedz baltu kauliņu) viņa prasīja aizsardzību, lai veiktu rituālu viņas drošībai. Kas notiek ar mani, viņai ir pilnīgi vienalga. Tā ir bijis visur un vienmēr, Anastasija tikai spēlē jaukās un mīlošās māsas lomu. Patiesībā mums no viņas jāšķiras, un tas jādara pēc iespējas ātrāk un klusāk.
– Manuprāt, tas tā nav, – iebilst Lenijs, – viņa ir jauka.
– Es viņu pazīstu labāk, viņa mani ne reizi vien ir piekrāpusi.
Lenijs, būdams labsirdīgs, cenšas viņu samierināt. Melhim ir savs funktieris:
– Vai Anastasija ir kādreiz redzējusi tavus rituālus?
– Nē.
– Tad mēs uztaisīsim vienu neīstu rituālu kopā ar viņu, bet īsto – paslepus bez viņas.
Dravei ideja patīk, bet Lenijs vēl aizvien cenšas pierunāt, lai tā nedara. Beidzot viņš prasa, vai tie dārgumi vispār ir labi.
– Protams! – attrauc Drave, – tēvs ir galīgi paputinājis mūsu karaļvalsti, un ar dārgumiem mēs varēsim likt tai atkal uzplaukt. Tu, ja vēlies, vari nākt par mūsu karaļvalsts dziednieku.
Tas citplanētieti pārliecina.
– Labi, – secina Melhis, – es padomāšu, kā to efektīvāk paveikt, – un viņš klusībā sāk plānot, kā pievākt visu sev, pārējos atstājot ar garu degunu. Dravi mazliet nomoka sirdsapziņas pārmetumi, jo tas, ko viņa sastāstīja par māsu, nebija patiesi. Taču alkas pēc bagātības ņem virsroku. Nofilmēts!
Kārta Lenijam. Komanda pilnā sastāvā pošas rituāliem, bet vienradža asins lāses pie sevis tur Anastasija – viņai šķiet, ka māsai nevar pilnībā uzticēties. Sazvērnieki ir norunājuši viltus rituālā apmainīt asinis pret vīnu, tad likties pagulēt; kad Anastasija aizmigusi, bez viņas paveikt īsto rituālu.
– Mums jāpaveic rituāls, kad mēness ir zenītā, jo tas ir vislabākais laiks, – visiem atgādina Drave, – pēc tam mazliet atpūtīsimies, līdz svīdīs gaisma, un tad uzbruksim, jo pūķis būs atgriezies alā un aizmidzis.
– Nē, darām to tūlīt, – tiepjas Anastasija, – un princeses, kā parasti, sāk strīdēties.
Pa to laiku Melhis paklusām uzvelk neredzamības apmetni, uzliek to, neredzams dodas pie Anastasijas un apmaina vienradža asinis pret tādu pat trauciņu ar vīnu. Atgriezies un novilcis apmetni, viņš dod zīmi Dravei, ka viss kārtībā, un viss turpinās pēc plāna.
Satricinājums
Laiks izvēlēties Satricinājumus: metam kauliņus, no iespējamiem variantiem izvēlamies “Kāds vēro, gaidīdams īsto brīdi” un “Kaitējumu tam, kam tas nebija domāts”. Starpbrīdis!
Atgriezušies pie galda, īsi apspriežam notikumu virzību. Spriežot, kā varam izmantot Satricinājumu elementus, kopīgi pamētājamies ar idejām, kas gan varētu būt tas, kurš “vēro, gaidīdams īsto brīdi”. Draves spēlētāja ieminas, ka varbūt tas varētu būt pilsētiņas trakais burvis neveiksminieks, kurš strādā pie Resnās Mildas par bārmeni. Pārējie to uzņem ar sajūsmu: Jā! Viņš noteikti noklausījās, ko runājam, un vēl pielēja dzērienos patiesības serumu, lai neko neslēpjam. Mēs esam viņam visu izpļāpājuši!
Otrais cēliens
Atkal aina Melhim. Pēc abiem rituāliem esam uzcēluši miega zāļu dēļ miegaino Anastasiju, iebraucamās vietas krogā vēl iedzēruši un devušies sist pūķi. Tagad esam pūķa alā, pūķi esam beidzot uzvarējuši… Pamostamies, klapējam ar plakstiņiem un mēģinām saprast, kas notiek. Pacēlis galvu, Melhis paskatās un redz, ka no lielās dārgumu kaudzes ir atlikušas tikai dažas grabažas. Izbirušu sīkāko zelta monētu taciņa ved uz alas izeju. Tās neviens nav pūlējies uzlasīt… Anastasijas nav, mēs nezinām, kas ar viņu noticis.
– Ei, Lenij, kas notika?
– Mēs… emm… mēs pagulējām. Viss ir labi.
– Kādā sakarībā?? Tu mums kaut ko pielēji pie dzēriena, vai kas?
– Paga, – iestarpina Drave, – kur ir pūķis?
– Re, tur alas stūrī beigts! – rāda Melhis, – labi, pūķis ta’ pūķis, bet (visi korī) KUR IR DĀRGUMI?!
– Un kur ir Nastja? – prasa Lenijs.
– Jā, kur Anastasija? – attopas Drave un šausmās ievelk elpu, – pūķis viņu apēda!
– Vai arī viņa aizgāja ar dārgumiem, – sausi piebilst Lenijs.
– Tu viņai kaut ko neizpļāpāji? – bargi noprasa Melhis.
– Varbūt pūķa asinis nenostrādāja? – neizpratnē atjautā Lenijs.
– Un tu? – Melhis prasa Dravei, – redzēji taču, kā viņa visu laiku centās gūt virsroku!
– Nē, nē… Bet tas gan ir fakts, – domīgi atsaka Drave.
Melhim sāk asinis mutuļot:
– Man šķiet, ka viņu vajadzētu nodīrāt un ādu izstiept saulē! Uztaisīt tamburīnu, – Melhis aizdomājies gluži neviļus pagrābj dažus tuvākos zelta gabalus un dusmīgi iestūķē kabatā, – Es to tā neatstāšu!
Drave ar pūlēm ceļas kājās un streipuļo, pie sevis murminādama: – Nevar būt, mana māsa taču tā nekad nav darījusi… Viņa mani nepamestu, viņa taču tāda nav!
Nofilmēts! Spēlētāji uzjautrināti ķiķina.
Nu, Anastasija, tava kārta. Vai izdomāji, kur atrodies, un kas ar tevi notika? Būdams pieredzes bagātākais, uzskaitu dažus iespējamus variantus. (1) Viņa ir nolaupīta. (2) Anastasija bija tik miegaina, ka pirms kaujas atteicās iedzert (burvja-bārmeņa sazāļoto dzērienu), tāpēc pūķa alā neaizmiga kopā ar pārējiem. Pūķis vēl nebija pagalam un grasījās mūs sadedzināt ar savu elpu, kad Anastasija viena pati viņu pievārēja. (3) Dīķaines burvis viņai paslepus atklāja mūsu sazvērestību un tā uzpirka; dārgumu aizstiepšana ir viņu abu kopīgs darbs. Nu? Tagad saki, kas notiek īstenībā.
Spēlētājai tuvāks ir otrais variants:
– Redzot, ka jūs guļat, es atgriežos pilsētiņā un visiem stāstu, ka esmu tikusi galā ar pūķi. Tā viena pati saņemu visu iedzīvotāju atzinību.
Nuja. Visi pilsētnieki sajūsmā ar ķerrām nesas uz alu pēc dārgumiem. Anastasijai pašai arī tiek sava daļa, taču viņai tas nav tik svarīgi. Viņai ar Melhi ir kopīga Detaļa “Līderis un tas, kurš grib kļūt par līderi” – lūk, to arī viņa ir ieguvusi! Visa pilsētiņa tagad cildina varonīgo Anastasiju un ieceļ par vadoni. Līdzšinējais mērs nu ir viņas vietnieks un aizstāj prombūtnes reizēs.
Hmm… Tāds pagarš ievads, lai paskaidrotu, kas ainā notiek. Parasti to darām daudz ātrāk, bet lai jau iet – ir interesanti!
Tagad Anastasija atgriežas atpakaļ uz alu pie māsas un pārējiem, kuri tikko pamodušies un lēnām sāk slieties augšā:
– Ko jūs, sliņķi, te visu laiku darāt? Es jūs te…
Pārējie cits caur citu sauc:
– Anastasija, kur ir dārgumi? Tu paņēmi??
– Kādi dārgumi? – atjautā Anastasija, – Man vispār nepatīk šīs pūķu štelles, es negribu cīnīties.
– Māsa, vai tu traka? Mūsu karaļvalstij taču ir nauda vajadzīga!
– Nauda nav vērtība, bet cilvēki! Bet jūs te guļat, cik var gulēt??
– Tu mūs iemidzināji? – bargi noprasa Melhis. Viņam sāp galva; prasot savai kristāla lodītei, saņem atbildi, ka ir sazāļoti.
– Es pamodos un viss tā jau bija, – melo Anastasija, – Es domāju, ka jūs to zeltu kaut kur jau aiznesāt, – princese pastāv uz to, ka vienkārši izgājusi ārā paelpot svaigu gaisu, gaidot, kad pārējie pamodīsies. Pūķis jau esot bijis beigts.
– Nevar taču būt, ka mums rādījās, – Melhis kasa pakausi, – dārgumi taču bija!
– Bet varbūt tie dārgumi bija tikai mīts, lai mūs piedabūtu cīnīties ar pūķi? – prāto Drave, – Un arī šīs sīkās zelta monētas izkaisīja vienīgi tādēļ, lai mūs mānītu?
Pa to laiku Melhis ir atbrīvojies no miega paliekām, pakavējies atmiņās un galīgi pārliecinājies, ka dārgumi tomēr bija. Viņš apņēmīgi dodas pie somas, izvelk laukā apmetni un strauji iet projām. Apmetnis noplīvo gaisā, Melhis kļūst neredzams; vienīgi oļu čirkstoņa zem zābakiem liecina par to, ka viņš dodas uz alas izeju.
Drave klusu saka Lenijam:
– Izskatās, ka šie divi ir uz vienu roku, tāpēc arī mums jāturas kopā, – un pēc tam pievēršas Anastasijai:
– Nu, ko, māsa, ejam meklēt zeltu!
– Zelts ir pilsētā, man tur daudz draugu, – tā atbild. Visi dodas laukā. Nofilmēts!
Aina Dravei. Viņa grib izmantot Satricinājumu – bet kuru no abiem? Velkot uz labu laimi, trāpās “Kaitējums tam, kam tas nebija domāts”. Labu brīdi kopīgi spriežam, jo ir atlikušas tikai divas ainas – tām jābūt spilgtām! Šai nolūkā piedāvāju savu versiju tuvākajiem notikumiem: Melhis, izmantojot neredzamības apmatni, pēc pēdām un izbirušām monētām ir izsekojis lielāko daļu no dārgumiem, slepus pievācis, ieracis vecajās grantsbedrēs ciemata nomales krūmājā un uzlicis burvestību, lai neviens tās nevarētu paņemt.
Pilsētiņā izceļas tracis. Anastasija, Drave un Lenijs uzņemas palīdzēt – viņi taču labi saprot, ka vainīgs Melhis. Izrādās, ka trakais Dīķaines burvis pa to laiku ir atdzīvinājis pūķi – tas smagi savaino Leniju. Pēc pūķa vēlreizējas pievārēšanas Drave veic burvju rituālu, lai Leniju izdziedinātu, taču mazliet nokļūdās un pārvērš viņu par zelta zivtiņu, nē – zelta piraiju ar vienu ragu pierē. Turpmāk viņu jānēsā līdzi burciņā un sarunām jāizmanto zīmju valoda.
Drave grib Leniju pārvērst atpakaļ par cilvēku, bet tam vajadzīga nauda, lai nopirktu burvja labvēlību. Daudz naudas, jo burvis ir viens no nedaudzajiem, kuri savu dārgumu daļu noslēpuši tik labi, ka Melhis to neatrada. Tagad viņam vairs nav jāstrādā par bārmeni.
Kur notiek ainas darbība? Blakus karaļvalstiņā, dzenoties pakaļ Melhim? Sarežģīti. Lai tas notiek tepat Dīķainē. Melhis citā pilsētā ir nolīdzis kādu tirgotāju, lai dotos braucienā uz Dīķaini ar lētām precēm. Tam jākalpo par aizsegu, lai atpakaļceļā, nevienam nemanot, izmestu līkumu uz grantsbedrēm un iekrautu ratos dārgumus. Taču bijušie komandas biedri nav snauduši: ar vietējā burvja palīdzību atklājuši slēptuvi. Bet kā? Uz to Lenijs no burciņas saka skaļākos vārdus, uz ko vien spējīgs:
– Buļ, buļ! (spēlētāji smejas)
Jā, līdz šim rituāli nav līdzējuši un mūsu citplanētietis vēl aizvien dzīvo piraijas izskatā. Taču pēc pēdējās buršanās viņam ir bijušas vīzijas. Tagad Lenijs visu laiku burciņā peld kā kompass, pagriezies ar galvu dārgumu virzienā. To viņš pārējiem paskaidro ar spurām zīmju valodā. Tiesa gan, viņam ir indeve visiem palīdzēt. Tāpēc pa ceļam brīžiem Lenijs rāda virzienu sāņus, kur kādam vajadzīga izdziedināšana, un neatkāpjas, līdz pa visiem ir palīdzējuši.
Beidzot dārgumu vieta ir atrasta! Tiem uzliktā burvestība ir pārāk spēcīga, tāpēc viņi noslēpušies gaida, kad Melhis ieradīsies pēc apslēptās mantas.
Un tā, aina pie grantsbedrēm. Tirgotājs garlaikoti sēž uz bukas un pārskaita ietirgotos grašus. Melhis lietišķi ar liekšķeri grābj dārgumus, ieber maisos, sien tos ciet un liek vezumā. Lenijs, izrādās, jau spēj pārvērsties atpakaļ par cilvēku, taču pagaidām to neizrāda un mierīgi vēro notiekošo caur burciņas stiklu. Burvis jautājoši paskatās uz Dravi; četrotne ir noslēpusies augšā uz kraujas un glūn pār malu.
Melhis no kārtējās dārgumu porcijas paņem kroni, uzliek galvā un nopēta, skatoties dārgakmeņiem rotātā spogulī.
– Ak, tu! – Drave nenociešas un met Melhim ar oli. To darot, Anastasija viņu norauj pie zemes – olis atsitas pret zemi Melhim pie kājām. Tas paceļ galvu un pārlaiž skatienu apkārtnei:
– Vai te kāds ir? – taču vienīgā atbilde ir vēl viens Lenija “Buļ!” no burciņas. Taču ar to pietiek, lai Melhis saprastu, ka “kāds vēro, gaidīdams īsto brīdi”. Lūk, arī otrs Satricinājuma elements ienāk spēlē!
Drave dod zīmi burvim, tas saceļ virpuļviesuli. Dārgumu kaudze strauji rūk, gluži kā milzu putekļu sūcējā. Melhis vēl ķer virvi, apsien diviem maisiem un drudžaini cenšas otru galu piesiet pie tuvākā koka. Tas neizdodas – kopā ar daļu no dārgumiem viņš uzlido līdz zemajiem mākoņiem, kas ir pēkšņi uzradušies tikko vēl zilajās debesīs. Virpulis uzrauj augšā arī Leniju ar visu burciņu. Tas priecājas, ka vēl nav pārvērties atpakaļ: piezemējoties ūdens burciņā viņu pasargās no trieciena.
Burvis beidzot aptur viesuli; tuvējā apkaime nu ir nosēta ar zelta naudu, pērļu rotām, briljantiem un rubīniem rotātām diadēmām, kā arī pa kādam karaļa kronim. Tas, kuru Melhis vēl tikko pielaikoja, uzkrīt virsū Dravei un izsit viņai divus zobus. Tie iekrīt burciņā pie Lenija, kurš ir veiksmīgi piezemējies turpat blakus – viņš saprot, ka nu steidzami jāpārvēršas par cilvēku, jo Dravei vajadzīga dziedināšana.
Lenijam ir pēdējā spēles aina. Melhis sēž ratiņkrēslā ar ieģipsētu kāju, viss vienos zilumos un nosaitēts gluži kā mūmija. Viena acs pārsieta, mati un puse bārdas ir nosviluši. Komanda atrodas pūķa alā, uz kuru pārnesuši dārgumus, lai, Dīķaines ļaudīm neredzēti, mierīgi izspriestu, kā tos sadalīt. Beidzot visi vienojas dalīt līdzīgās daļās. Anastasija paziņo, ka tomēr paliks šajā pilsētiņā – te taču visi viņu mīl. Pārējie, Draves aicināti, tirgotāja vezumā dodas projām uz viņas karaļvalsti. Nofilmēts!
Epilogs
Diviem no mums tas solās būt visai dramatisks: uzmestie kauliņi rāda tikai nulli vai vieninieku. Dravei veicas labāk: 5+6, tātad kopā 11. Arī Lenijam izkrīt 6. Stāstām nu!
Melhis: pilsētiņā ierodas jauna piedzīvojumu meklētāju banda, par kuru mēs jau dzirdējām. Īsti galvu griezēji! Uzzinājuši, ka citi nocēluši dārgumus viņiem no deguna, banda izseko Melhi, smagi piekauj un pievāc visu, ko atrod.
Anastasija dzīvo savā jaunuzceltajā pilī. Cilvēki viņu mīl.
Drave atgriežas tēva karaļvalstī kopā ar Leniju. Savu bagātību daļu viņa izmanto, lai pavalstniekiem radītu pārtikušas, bezrūpīgas dienas.
Lenijs kļūst iemīļots starp Draves pavalstniekiem, no visām pusēm pie viņa nāk ļaudis pēc palīdzības. Taču ir vietas, kur viņa prasmes uzņem ar nepatiku un pat naidīgi; pēc kārtējās bēgšanas reizes (labi, ka tagad viņš prot pārvērsties par zivi!) Lenijs atrod, ka viņa kosmiskajam kuģim Zemes iedzīvotāji noplēsuši visas bronzas daļas (lūk, kā sākās bronzas laikmets!). Tagad viņš uz visiem laikiem ir iestrēdzis uz šīs planētas un apcer dzīves nīcīgumu.
Melhis: Dīķaines kapsētā kāda sieviņa nomaina ziedus pie necila pieminekļa, kurā iekalts:
“Melhis. Viens no komandas, kura uzvarēja pūķi”.
Anastasija: uzzinājusi, cik labi klājas māsai, viņa jūtas greizsirdīga, jo apkārt nav neviena īsti tuva cilvēka. Dīķaines ļaudīm izdalītie dārgumi ir izsīkuši, tāpēc viņas popularitāte ir stipri gājusi mazumā.
Draves karaļvalstī viss zeļ un plaukst. Viņa, izrādās, prot arī labi vadīt valsti. Pēc kāda laika viņa dodas apciemot māsu. Redzot, ka Anastasija jūtas vientuļa, viņa to uzaicina pārcelties pie sevis.
Anastasija pat kopā ar māsu jūtas vientuļa: viņai, šķiet, nav prasmju iepatikties cilvēkiem – protams, izņemot ar viņu apdāvināšanu. Bet tāda atzinība ir ne tikai dārga, bet arī īslaicīga… Turklāt ik nakti viņa uztrūkstas no murga, kurā viņai virsū brūk pūķis.
Spēlētāju atsauksmes
– Interesanti! Gluži kā lasīt interesantu grāmatu vai noskatīties filmu. Taču katram ir sava domāšana, un var gadīties, ka cits izbojā tavu izplānoto ainu. Notikumi neattīstās pa tavam prātam, un jāatrod veids, kā to pieņemt un pielāgoties.
Daniels: – Man ir savs skatījums. Inčīgi!
– Var arī iepazīt cilvēkus, redzēt, kāda kuram ir domāšana.
Vai šī spēle attīsta talantus?
– Jā, noteikti! Noder dzīvei, – kam Daniels piemetina: – Vismaz izdomu (attīsta).
Paldies par spēlēšanu!
Izdevēja pārdomas
Pārlasu sava personāža skumjo epilogu un secinu, ka mani tas neapmierina. Steidzami jāpabeidz iesākto Fiasko papildinājumu, ar kuru spēle pārvēršas par varoņeposu ar laimīgām beigām. Gribat izmēģināt? Atrakstiet!
