Spēlējam “Raganu ķēķa aizkulises”. Tas, protams, nozīmē burvju mākslu skolu. Piedalās šo rindu autors un trīs LU studenti, kuriem šī ir pirmā galda lomu spēle. Izmantojam Ātrā plānojuma komplektu, lai ātrāk tiktu līdz spēlēšanai.
Spēlētāji
Rūdolfs, Madara, Elīna un Guntis.
Galvenie personāži
Alforēds (no Kraukļanaga torņa) un Zeze apgādā skolasbiedrus ar kontrabandas “saldumiem ar pārsteigumu”.
Zeze, kura “vienmēr ievelk nepatikšanās” savu draudzeni. Abas no Grifindoriem. Un vēl viņa “kādam iedod mīlas dziru”.
Fele (Felicita). Veca draudzība ar Alfiju, taču tagad tai piejaucas konkurences elementi: katrs no abiem ir savā kalambola komandā, un grib, lai savējie uzvar. Kurš gan negribētu piedalīties lielajā čempionātā?
Alfijs (Alfons), Slīdeņu pirmā kursa students, Alforēda palīgs un lišķis.
Stāsts
Alfija aina notiek sporta laukuma ģērbtuvēs, kur jau atrodas Alforēds.
– Sveiks, Alfij!
– Sveiks. Es tev atnesu naudu, – ienācējs paceļ roku, un tā līdz elkonim pazūd ceturtās dimensijas kabatā. Alfijs pačamda, izvelk roku… ak, nē, tā ir veca, nosūbējusi misiņa aladinlampa. Vēl viens mēģinājums, un parādās aploksne, kuru Alfijs pasniedz savam nelegālā biznesa bosam:
– Te ir pat par desmit eirikiem vairāk, nekā runājām. Klau, es te padzirdēju, ka Zeze ņemoties ar dzirām. Varbūt varētu arī viņu iesaistīt biznesā?
– Laba ideja. Vajag tikai pārliecināties, vai viņai var uzticēties.
– Vari droši man to uzdot. Kādā veidā varam viņu pārbaudīt? Varbūt iedot viņai kaut ko uz pārdošanu? Vienīgi… – Alfijam parādās sārtums vaigos – Es kautrējos ar viņu runāt. Viņa ir tāda skaista meitene… Un es baidos sanaidoties ar garo Kārli, vai esi pamanījis, ka viņš cenšas viņai piebraukt?
Nofilmēts. Kā mēdz būt ar iesācējiem, viņi ir tik ļoti pārņemti ar notiekošo, ka aizmirst par balsošanu ar kauliņiem. Atgādinu, ka to var darīt jebkurā ainas brīdī. Manam personāžam ir izdevies pierunāt Alforēdu, tātad saņemu balto kauliņu – to atdodu Alforēdam, tas ir, Rūdolfam.
Alforēda ainā piedalās Zeze un Fele. Viņas burvju mežā apspriež skaistuma dziru, kuru Zeze tikko pabeigusi gatavot.
– Klausies, ko tas Alforēds te dara? Man šķiet, ka viņš uzkrītoši skatās uz tevi.
– Tiešām! No kurienes viņš parādījās?
– Sveikas, – stomās Alforēds, – Zeze, (klusu viņai pie auss) es vēlos tev uzticēt vienu uzdevumu, tikai tā, lai draudzene to nezinātu. Ir prece, ko pārdot (tās ir konfektes, kas uz pusstundu rada milzīgas pumpas – tās pēc tam pāriet).
– Atvainojos! – iestarpina Fele, – par ko jūs runājat?
Abas draudzenes diskutē, vai ir vērts. Fele izsaka šaubas, vai šie saldumi vispār dod solīto efektu. Zeze vēsā mierā paņem vienu konfekti, uzpilina tai savu burvju dziru un ieliek apjukušajam Alforēdam mutē.
– Re, tev neviena pumpa neuzmetās!
Vēlāk izrādās, ka konfektēm ir brāķis: pumpas uzmetas nevis uzreiz, bet pēc stundas. Tagad Alforēds staigā pa skolu neganti pumpains un… Skaists? Nē, iemīlējies, jo Zeze sajaukusi sastāvdaļas. Nofilmēts! Melno kauliņu Rūdolfs atdod Madarai. Viņas kārta veidot ainu.
Zeze cenšas pierunāt Feli kopīgi iekļūt aizliegtajā pagrabstāva daļā, jo uzzinājusi, ka tur ir slepena laboratorija. Madara sāk jau stāstīt, kas tur notiek, tāpēc uz brīdi nākas viņu pārtraukt un atgādināt, ka, sagatavojot ainu, jāizrunā tikai trīs lietas: kur tā notiek, kuri personāži piedalās (neskaitot Zezi), un par ko runa šai ainā – dažos vārdos. Visu pārējo stāstām, sākot spēlēt.
– Klau, Fele, vai redzi tās durvis? Ir pietiekami vēls vakars un šī ir mūsu iespēja, jo neviens neredzēs, ka mēs ielavāmies. Mums beidzot ir jāatrod tā laboatorija.
– Tev nepietiek ar to, kas mums ir? No tā tu jau tagad vari uztaisīt pilnīgi nereālas dziras.
– Nē, es esmu dzirdējusi, ka tur ir tā-ādas iekārtas! Mēs varēsim izvilkt ekstraktus pilnīgi no jebkā.
– Pat no kazu nierakmeņiem?
– Jā! Tas pavērs mums jaunas iespējas (kāds iestarpina: “No odu aknām”).
– Nu, es nezinu… Nu, jā, tās it kā ir vaļā. Bet ja nu kāds izdzird durvju čīkstēšanu?
– Ieeļļosim. Mums taču ir eļļa.
Meitenes dodas iekšā, taču gaitenis ir garš un līkumots.
– Kuras durvis mēs vēl nepārbaudījām? Varbūt oranžās?
– Nē, tur bija tikai pasniedzēju garderobe.
– Csst! – Fele rāda zīmi apklust un abas ieklausās, – vai dzirdi to džinkstēšanu? Man ir bail.
– Nē, te neviena nav, – atbild Zeze, – re, šīs zilās durvis mēs neesam pārbaudījušas. Palīdzi man, tās ir uzbriedušas.
Atverot durvis, pretim nāk kāds stāvs un izdveš dīvainas skaņas. Galva tam nav savā vietā, bet aiz matiem karājas vienā rokā.
– Taisām ciet! – iesaucas Fele. Viņas aizcērt durvis, tad Zeze domīgi skatās uz blakus esošajām durvīm.
– Klau, šo durvju tikko vēl nebija.
– Varbūt tāda ir shēma, un tās parādās tikai pēc tam, kad atvērtas zilās?
– Skat, iekārtas! Esam atradušas laboratoriju.
Zeze paceļ augstāk lukturi ar tajā aizdegto sveci, meitenes pēta istabu. Pēc mirkļa no krēslas izpeld roka bez ķermeņa, kura tur kolbu, un virzās pretī Felei. No kolbas ceļas violeti dūmi. Kad apjukusī un pārbijusies Fele paņem kolbu, roka izzūd.
– Kāpēc tā deva man kolbu? – prasa Fele.
– Varbūt patiesībā kāds caur portālu mēģināja paņemt šo kolbu, tikai tu neļāvi.
– Bet tad jau viņi tagad zina, ka mēs esam šeit.
Meitenes izdzird troksni. No portāla izbāztā roka šiverējas pa galdu, kaut ko meklējot.
– Ak Dievs, dodam to kolbu ātrāk atpakaļ! – saka Fele. Zeze pastiepjas un ieliek kolbu svešās rokas pirkstos. Tā atkal izzūd.
– Fū, esam drošībā! – abas nopūšas.
Tai brīdī paveras durvis un ienāk abi Alfiji; viņi ir spēlējušies ar burvestību, kas parāda konkrētajā vietā nesen notikušo, tāpēc ieraudzījuši, ka Zeze ar Feli iegājušas pagrabstāvā.
– Meitenes, ko jūs te?
– Nē, nē, mēs nejauši, gājām uz guļamistabām un sajaucām durvis, – atbild Zeze.
– Tiešām? – prasa Alfijs. Istabā ieklumzā stāvs ar nogriezto galvu, – bet kāpēc jūs gājāt tajās durvīs?
Alforēds ar mīlestības pilnām acīm aizgrābts skatās uz Zezi. Alfijs parausta plecus un paiet malā, mēģinot ienācēja galvu ar burvestību pielīmēt pareizajā vietā.
Spēlētāji vienojas par melno kauliņu Zezei. Kas notiek nelabvēlīgs? Abi Alfiji pierunā Zezi paplašināt kontrabandas preču noietu, jo viņiem līdz šim nav bijis piekļuves Grifindoriem un Elšpūšiem. Par to viņi apsola neko neteikt pasniedzējiem. Nofilmēts! Melno kauliņu Madara atdod Elīnai.
Feles aina. Ēdot brokastis kopā ar Alfiju, viņa pukojas, ka klāt nākušas atkal jaunas nepatikšanas. Un vēl kalambola spēle jāsaplāno. Viņa grib pierunāt, lai tas izkārto savai komandai zaudējumu, senās draudzības dēļ.
– Paukš! – Alfijam iedurot dakšiņu desiņā, tā uzsprāgst. No blakus galdiņa atskan skaļi smiekli; viņiem, šķiet, tas nebija pārsteigums. Alfijs ieskatās un saprot, ka tā ir viņu pašu tirgotā plaukšķene, tikai apsmērēta ar mērci, lai nebūtu viegli pazīt. Ak, Alforēd, Alforēd, ar savējiem tā neizrīkojas.
– Tu varētu izkārtot, ka bumba uzskrien virsū kādam no savējiem, Alfij.
– Vai es nepārklausījos?
– Mēs taču esam tik labi draugi, – tā Fele.
– Es vienreiz jau tā izdarīju.
– Tev ļoti labi iznāca! – pasmaida Fele.
Alfijs ar neko neizteicošu seju brīdi klusējot ēd.
– Nu, Alfij, – lūdzas Fele, – es tev par to varu izpildīt vēstures mājasdarbu. Lūdzu!
– Saproti, mēs esam draugi, bet visam tomēr ir savas robežas. Tev vajadzētu vairāk iet uz treniņiem, nevis tikai tās burvju dziras taisīt.
– Mani vienmēr Zeze ievelk, – taisnojas Fele.
– Labāk lai viņa tirgo šos, – Alfijs no šķīvja malas paceļ plaukšķeni. Pie blakus galdiņa kāds atkal ķiķina; Alfijs pār plecu nevērīgi met smējēja virzienā un trāpa viņa šķīvī. Tas piesarcis ceļas kājās, bet Alfijs, pat neatskatoties izvelk burvju nūjiņu un demonstratīvi sāk ar to spēlēties.
– Beidz! Tā kā tāds bērns, – rājas Fele, – re, kur nāk profesors Krēsls.
– Labdien, profesor! – un Alfijs nesatricināmā mierā iztukšo dzēriena glāzi, tad pievēršas blakussēdētājai.
– Gribi, es tevi patrenēšu. Kas tev ir grūtāks, atroceniskais metiens vai tas izgrieziens lidojumā?
– Ne viens, ne otrs. Man viss iet labi, tev tikai dažreiz acis greizi rāda! – atcērt Fele.
– Man nekas nav pretī, ja tu uzvari, bet lai tas notiek ar godīgiem līdzekļiem.
Nofilmēts. Melno kauliņu no spēlētājas saņemu es. Pretēji spēles autora iecerei nu katram ir pa vienam kauliņam. Nez, kā tas iespaidos epilogu?
Satricinājums
Metam kauliņus. Mazāko skaitli uzmet Madara, lielāko Rūdolfs, tāpēc viņi izvēlas divus Satricinājumu elementus – Miesas bojājumi no kaislībām nevietā, un Paranoja: lieta, ko nozagāt, izrādās zagta. Tie noderēs, lai stāstam būtu grandiozs fiasko.
Otrais cēliens
Alfija aina, kuru esmu apņēmies izveidot pēc iespējas trakāku. Viņam ir aizdomas, ka pārējie kaut ko dara viņam aiz muguras. Ievērojis, ka Zeze nēsā līdzi aizdomīgu flakonu, un noskatījis izdevīgu brīdi, Alfijs slepus to paņēmis un pagaršojis. Šī aina notiek kalambola laukuma ģērbtuvēs drīz pēc tam, piedalās visi četri. Lai lietas būtu vēl drūmākas, viens no kontrabandas priekšmetiem ir izrādījies brāķis, un kāds studiju biedrs šobrīd staigā pa skolu ar zirga galvu. Visi pasniedzēji meklē vainīgo. Kamera!
Ģērbtuvēs Alforēds, Zeze un Fele satraukti apspriež zirga galvas problēmu. Ienāk Alfijs; pamājis sveicienu, viņš paceļ roku gaisā, tā līdz pusei pazūd, lai tūlīt iznirtu kopā ar lielu rožu pušķi – to viņš pasniedz Zezei, jūsmīgi smaidīdams.
– Un kāds ir iemesls šim rožu pušķim? – jautā Zeze.
– Vienkārši tāpat, tu esi tāda forša meitene, – Alfijs viegli noglāsta viņas roku, – mēs taču visi esam draugi, vai ne? – un viņa vaigi kļūst iesārti.
– Ja jau draugi, tad puse pienākas Felei, – saka Zeze, – tātad, Fele, re, kur tava puse, – un viņa pārdala pušķi.
– Paldies!
– Cik tālu esam? – prasa Alfijs, – vai zināt, bija risks, ka klibais Jorgs varētu izpļāpāties. Bet es parūpējos, un tagad viņš to vairs neizdarīs, – un viņš parāda žestu, it kā ar diviem pirkstiem aizvilktu mutei rāvējslēdzēju.
– Klau, Alforēd, vai tev izdevās dabūt to Peru miglas pulveri? – Alfijs turpina, – un kā sastāv ar Tumsas spēka burvju nūjiņām?
– Tur radās zināmi sarežģījumi. Kāds ir mūs apsteidzis un savācis. Mums vajag tās dabūt savās rokās.
– Jā-ā, konkurenti mums nav vajadzīgi. Vai ne, Zeze?
– Jā, – viņa atbild, un Alfijs turpina, laimīgi skatīdamies viņai acīs:
– Es esmu gatavs uz visu, lai tikai mums viss ietu aizvien labāk!
– Tā kā Fele ir bijusi klāt daudzās mūsu sarunās, un zina tik daudz… – iesāk Zeze, bet Alfijs viņu pārtrauc:
– Tu taču nevienam neko neesi stāstījusi, Fele?
– Nē! Taču es gribu, lai jūs zināt manu nostāju. Tādās nepatikšanās mums nav jāiesaistās. Un es gribu brīdināt, ka uz pūķa alu nevajadzētu doties, jo esmu redzējusi, ka pasniedzēji tur mēdz dežūrēt.
– Ko niekus! – Alfijs atmet ar roku, – man ir veids, kā viņus apiet. Re! – viņš iebāž roku starpdimensiju kabatā un izvelk kārbiņu ar teleportācijas pulveri, – Zeze, tev labāk izdodas, uzbur, lūdzu, kamīnu, lai varam izmantot pulveri!
– Labi, tūlīt. Paskatieties, vai neviens nenāk, – un meitene ķeras pie darba. Pēc brīža kamīns gatavs; Alfijs ieber tajā šķipsniņu pulvera, pasniedz kārbiņu Zezei un iekāpj zaļajās liesmās, sakot: “Uz pūķa alu!” Viņam seko Zeze, kura parauj līdzi Feli, pēdējais iekāpj Alforēds. Visi attopas mazā klajumiņā pie pūķa alas. Piekalnītē no veciem ķieģeļiem ir sakrauts kaut kas kamīnam līdzīgs ar tajā iespraustu notekcaurules gabalu skursteņa vietā.
– Redzat? – klusu saka Alfijs, rādot taciņas virzienā, – tur Garais Nūģis (viena profesora iesauka) ir izlicis maģiskās lamatas, bet mēs esam tām otrā pusē! Nāciet tik līdzi! – un viņš pirmais ieiet pūķa alā. Nofilmēts! Atgādinu, ka šajā cēlienā kauliņu paturam sev.
Alforēda aina. Kur tā varētu notikt? Pūķa alā? Varbūt tur pūķa nemaz nav? Varbūt ir bijis sensenos laikos, tikai kaut kas vēl palicis neatrasts? Varbūt tur dzīvo nevis pūķis, bet kāda mantikora? Sasodīts, kas tā tāda? Esmu šo nosaukumu dzirdējis, bet neko vairāk nezinu. Blakussēdētāja bilst, ka tā esot sieviete ar skorpiona ķermeni: o, tas šai spēlei derētu! Taču Rūdolfam ir cita ideja, ar kuru viņš mūs patīkami pārsteidz.
Aina notiek zižļu veikalā Diagonāl… nē, Hipotenūzas alejā tālu no skolas. Alforēdam ar Alfiju ir domstarpības par peļņas izlietošanu.
– Esmu nolēmis pirkt šo superzizli, lai kļūtu vēl varenāks un neuzvaramāks! – deklarē kontrabandistu boss. Taču Alfijam ir cits sapnis: varenības eliksīrs. Ievērojis, ka Alforēds, šķiet, arī ir ieskatījies Zezē, viņš grib ar šī eliksīra palīdzību iekarot Zezes sirdi. Bet arī tas ir visai dārgs, abiem pirkumiem naudas nepietiek.
– Klau, Alforēd, – iesāk Alfijs, – atstāj, lūdzu, tikai divus simtus varenības eliksīram. Tas mums palīdzēs ātri tikt pie vēl lielākas naudas, un tad varēsim nopirkt visu, pēc kā sirds kāro, – taču klusībā Alfijs plāno šo eliksīru izdzert viens pats un tā gūt virsroku pār savu līdzšinējo bosu.
– Kam tev tas eliksīrs? Gribi kļūt vēl varenāks nekā es?
– Nē, nē, nē, mēs abi līdzīgās daļās, pusi uz pusi.
– Nu, nu, es jau redzu, ka tu tur uz Zezi met acis!
– Ko nu es, tu taču esi boss. Zeze, protams, ir forša meitene, bet es jau neko. Saproti, mūsu biznesam nāks par labu, ja mēs būsim varenāki. Atceries, kā nesen salecāmies ar garo Kārli? Viņš mums ir sācis traucēt, lietas ar viņa kursa biedriem vairs neiet tik labi.
Spēlētāji pasniedz Rūdolfam melno kauliņu: ainai jābeidzas viņam nelabvēlīgi. Kā? Viņš nolemj…
Pēkšņi ierodas divas pasniedzēji, kuras ir pamanījušas audzēkņu patvaļīgo skolas atstāšanu. Viņas attēlo Madara ar Elīnu. Veikaliņā pasniedzējas redz, kā pie letes stīvējas abi puiši: Alforēdam rokās ir superzižļa kārbiņa, bet Alfijs no plaukt grib paņemt varenības dziru. Naudas aploksne atrodas traukā-galvaskausā, kurš lidinās virs letes.
– Alforēd, Alfij! Ko jūs šeit darāt?
– Labdien, sko-olotāj, – stostās Alforēds. Alfijs cenšas aizsegt galvaskausu un nemanāmi paņemt naudu.
– Tā, tā, mēs visu redzējām, – saka pasniedzēja, – kas jums tur?
– Mēs neko, – tā Alforēds.
– Jā, – piebalso Alfijs, – te ir tik daudz brīnišķīgu lietu, redzat, tas ir superzizlis! – un viņš pastiepj kārbiņu pretim pasniedzējai, bet ar otru roku iemet aploksni starpdimensiju kabatā.
– Bet jūs te, veikalā, mācību laikā vispār nedrīkstat atrasties! Vai jums ir skolas atļauja?
Alfijs stāv ar nokārtu galvu, ar visu savu būtni cenšoties izrādīt, cik ļoti nožēlo savu pārkāpumu. Alforēds mazliet pamāj ar zizli, ko tur aiz muguras, vienlaikus klusu nomurminādams buramvārdus – tad pasniedz pēkšņi uzradušos dokumentu:
– Lūdzu!
Pasniedzēja uzmet papīram paviršu skatienu, tad izvelk savu zizli un saka: – Atklājies!
Papīrs viņas rokā nomelnē, sabirst pelnos un izzūd bez pēdām.
– Tā, jaunieši, dodamies atpakaļ uz skolu pie direktora!
Nofilmēts. Spēlētāji apmierināti ķiķina. Rūdolfs dodas pie cienastu galda un meitenēm atnes pa saldumu bumbiņai. Vai ar pārsteigumu? Šķiet, nē. Varam turpināt spēli.
Zezes aina notiek skolas feldšeru punktā. Madara grib izmantot Satricinājumu, kas saistīts ar miesas bojājumiem. Izrādās, ka Berta no Slīdeņiem, kura met acis uz Alforēdu, ir noskaidrojusi, ka Zeze viņam ir iedevusi mīlestības dziru. Abas ir sakāvušās, taču neviens no Alfijiem to vēl nezina. Fele sēž blakus, abas draudzenes sarunājas. Ienāk Alforēds.
– Ko tu te meklē? – noprasa Fele.
– Es gribēju noskaidrot, kas noticis, kāpēc Zeze nonākusi šeit.
– Nu, kā redzi, – Zeze norāda uz roku, kurā ir iedurta “sistēmas” adata.
– Kas tev to nodarīja? – prasa Alforēds.
– Kā tu domā? Kas tev cauras dienas karas kaklā?
– Viņš to nemaz nav pamanījis. Tev vispār acis pierē ir? – Alforēdam noprasa Fele, – kurp tu ej, tur arī viņa. Kādu ēdienu tu paņem ēdnīcā, arī Berta paņem to pašu. Viņa it visā cenšas sekot tev. Un reizēm arī izseko!
– Kas te notiek?? – Alforēds šķiet apjucis, – es neko nesaprotu.
Gaitenī atskan balss:
– Alforēd! (spēlētāji smejas)
– Redzi? Viņa pat šeit tevi ir izsekojusi! – Fele steidzas aizslēgt durvis, taču nepaspēj; ienāk Berta. Viņu acīmredzot jātēlo vienīgajam, kurš vēl nav iesaistīts ainā – man…
– Ā, sveika, Zeze! Es atnesu cienastu, gribu izlīgt ar tevi, – un Berta noliek uz naktsskapīša saldumu kārbu, – es tā negribēju, piedod, lūdzu.
Projām iedama, viņa pieliecas tuvāk Alforēdam un tikko dzirdami nočukst: – Tiksimies pusdienās.
Zeze aizdomu pilna piesardzīgi atver kārbu un ieskatās, tad paņem irbulīti un iedur vienai saldumu bumbiņai. Paukš!
– Redzi? – moralizē Fele, – viņa tevi izsekoja, un ko viņa uzdāvināja Zezei?
– Tā taču mūsu prece! – iesaucas Alforēds, uzmetis skatienu saldumu kārbas saturam.
– Ja tā turpināsies, Bertu vajadzēs novākt, – saka Zeze, – parūpējies, lai to novērstu!
– Vai viņai kaut ko iebarot? – min Alforēds.
– Es tiešām nezinu, – atbild Zeze.
– Laba ideja! – saka Fele. Nofilmēts!
Ir pienācis laiks pēdējai ainai, un tai vajadzētu būt grandiozai. Kopīgi izspriežam, ka Zeze ar Feli ir sabrūvējušas kaut kādu dziru, lai Bertu dabūtu pie malas. Kaut ko viņas ir aprēķinājušas nepareizi. Tagad Berta ir pārvērtusies par trīsmetrīgu troļļu meiču, kurai jebkurš ievainojums pats no sevis sadzīst pusstundas laikā. Kā ar tādu tikt galā??
Vēl ir palikusi “Lieta, ko nozagāt…” Kas tā varētu būt? Labi, svarīgu dziras sastāvdaļu esam nozaguši kādam skolasbiedram. Taču tas, savukārt, to nocēlis burvju dziru pasniedzējam: nevienam no mums nav bijis ne jausmas, ka šai sastāvdaļai viss pasniedzēju kolektīvs dzen pēdas jau divas nedēļas.
Elīna lemj, ka aina notiek skolas gaitenī. Piedalās visi. Ir skaidrs, ka mūs gaida tādas nepatikšanas, kādas neesam pat murgos redzējuši: jālaižas lapās! No skolas mūs izsviestu šā vai tā, jo ir nākušas gaismā arī mūsu kontrabandas darīšanas. Taču pretī nāk troļļu milzene Berta ar divām draudzenēm no Slīdeņiem, visām burvju nūjiņas kaujas gatavībā.
– Redzi, Zeze, – pārmet Fele, – cik tālu esam nonākuši?
– Tā nebija mana vaina, – taisnojas draudzene, – tā bija tā sastāvdaļa.
– Alfored, Alfored, aši iedod man maģisko bruņu dziru! Es viņas aizturēšu, kamēr sagatavosiet portālu! – saņēmis prasīto, Alfijs to aši izdzer un paiet pretī Bertas komandai, pacēlis katrā rokā pa burvju nūjiņai. Ap to galiem parādās zilas liesmiņas.
Zeze un Fele drudžaini pārskata līdzpaņemtās sastāvdaļas. Alforēds tur gatavībā Alfija iedoto teleportācijas pulvera kārbiņu. Meitenes uzbur kamīnu un nozūd tajā. Fele, pirms viņas dodas projām, vēl saka Zezei:
– Klau, varbūt labāk neņemam viņus līdzi? Viņi tikai atkal ievilks mūs nepatikšanās.
Vai Alfijiem izdodas viņām sekot? Nofilmēts, tūlīt redzēsim!
Metam katrs savus spēlē gūtos kauliņus. Katram ir viens balts un viens melns, un tas nav uz labu! No lielākā atņemam mazāko, kas iznāk?
Epilogs
Alfijam ir balts 1, Alforēdam un Zezei – melns 1; Felei relatīvi labākais rezultāts: melns 2. Lai kā, visiem viss ir pilnīgā pakaļā! Sākam Epiloga montāžu, es pirmais rādu piemēru.
Alfijs nepaspēj ielēkt portālā, jo Slīdeņu meitenes viņu sastindzina. Tagad viņš Azkabanas cietumā mazgā tualetes.
Alforēds ielec portālā brīdī, kad tas vērās ciet, un tas viņu pārgriež uz pusēm.
Zezei samisējas teleportēšanās: lecot iekšā, viņa atskatās uz Bertu, tāpēc pēc mirkļa nokrīt viņai pie kājām. Berta ar savu lielo troļļa pēdu uzkāpj viņai virsū un saplacina.
Felei nav pilnīgas pārliecības, tāpēc neizlido portālam cauri, bet paliek kaut kur starp pasaulēm.
Alfijam ir atņemtas visas burvju spējas, kā arī uzlikts aizliegums jebkad mācīties burvestību skolās un nodarboties ar burvestībām. Pēc dažiem gadiem, izcietis cietumsodu, viņš strādā par sētnieku Hipotenūzas alejā un ar ilgu pilnu skatienu pavada burvju veikaliņu apmeklētājus.
Alforēda gars ir iemājojis vienā skolas atkritumu urnā; tā tagad brīžiem kustas un dūc.
Zeze ir ierāmēta un kā runājošs portrets piekārta pie sienas. Viņai patīk sarunāties ar studentiem un dalīties ar savām burvju dziru receptēm. Pasniedzēji viņu nereti izmanto kā piemēru, lai stiprinātu disciplīnu skolā.
Četrdesmit gadus vēlāk kāds burvis ir atvēris portālu uz vietu starp pasaulēm, un kopā ar dažādām brīnumainām lietām no turienes ir izkļuvusi arī Fele. Tagad viņa visiem stāsta, kādus briesmu darbus kādreiz ir sastrādājusi.
Spēlētāju atsauksmes
Madara: – Brīnišķīga spēle, es gribētu kādreiz to iemācīties un nodemonstrēt citiem. Te nekad nevar paredzēt, kāds būs iznākums. Tādās spēlēs kā, piemēram, “Mafija”, vairāk vai mazāk viss ir jau iepriekš skaidrs. Taču te ir iespējami ļoti daudz veidi, kā spēlēt.
Guntis: – Jā, ja nomainām, teiksim, “… mīlas dziru” pret “Teritorijas uzkopējs un viņa draudzene”…
Madara: – Viss stāsts izmainās!
Paldies jums!
