FIASKO spēles gaita

Sagatavošana

Izvēlamies Ietvaru (protams, ja neesam to izdarījuši agrāk): vai spēlēsim puskokalēcējus bruņiniekus, kuri metas kaut pūķi, labu gribēdami? Finanšu mahinatorus kaimiņvalsts vai citas galaktikas valdībā? Mūziķu trupu, kuri katrs uzskata sevi par izcilāko, un kopīgi dodas uz koncertu, kam jākļūst par simtgades izcilāko? Polārpētniekus, kam sapņos rādās Madagaskaras pludmale?

Sagatavojam spēli: metam kauliņus un iegūtos ciparus izmantojam, lai izvēlētos elementus no spēles Ietvara tabulas. Piemēram, sadaļā Attiecības ir elementu grupa Ģimene un romantika, bet tajā viens no sešiem elementiem ir Mīlestība bez atbildes. Tāpat arī Vieta: Piekalnē — Slepenā ala, un tamlīdzīgi.

To darot, pārrunājam, kāda bilde te iezīmējas. Kopīgi mētājoties ar idejām, kā likums, rodas iedvesmas dzirkstis, kuras citi uzķer un uzpūš spožākas; rezultātā mēs iegūstam pietiekami skaidru priekšstatu par to, kas te varētu notikt. Izdomājam vai no kalendāra izvēlamies vārdus saviem personāžiem.

NB: noteikti paliks zināma neskaidrība. Tā tam jābūt — paliks iespējas šo to pamainīt, un spēle būs interesantāka.

Pirmais cēliens. Katram pēc kārtas ir pa gājienam — aina viņa vai viņas personāžam. Spēlētājs īsi apraksta ainas ideju, izvēlas dalībniekus. Tad “ieejam lomās” un šo ainu izspēlējam gluži kā kinofilmā. Kaut kur ainas laikā ar gaišu vai tumšu kauliņu balsojam par šī personāža veiksmi vai neveiksmi šai ainā. Kad arī tā izspēlēta, gājiens nākamajam spēlētājam.

Pirmajā cēlienā, kā likums, personāži būvē savas sapņu pilis cerībā uz rozā krāsas nākotni. Kad katram spēlētājam bijušas pa divām ainām, Pirmais cēliens beidzas. Laiks Satricinājumam un starpbrīdim, lai izlocītu kājas, apmeklētu labierīcības, un uz mirkli atietu no spēles. Jums vajadzīga svaiga galva dramatiskākajam Otrajam cēlienam!

Satricinājums. Atkal metam kauliņus un no Satricinājumu tabulas izvēlamies divus sarežģījumu elementus. Piemēram, "Kāds nemaz nav tik nevainīgs". Vai citu, ko atļauj uzmestie cipari. Kā jau saprotat, kauliņi šeit ienes neprognozējamību: mēs nevaram iepriekš zināt, kurus tabulas elementus varēsim izvēlēties. Tāpēc personāžiem tas ir pārsteigums. Satricinājums.

Otrais cēliens. Atkal izspēlējam katrs pēc kārtas pa ainai, kopumā pa divām uz spēlētāju. Šai cēlienā gandrīz neizbēgami brūk mūsu nevaroņu ilūziju gaisa pilis. Kuram personāžam viņa/-s aina ir veiksmīga un kam ne, atkal balsojam ar atlikušajiem kauliņiem.

NB: veiksmju un neveiksmju izvēli ierobežo kauliņu skaits: uz katru spēlētāju ir pa divi gaiši kauliņi (veiksmes) un divi tumši (neveiksmes). Ja sākumā iztērējam visus gaišos, beigās paliks neveiksmes vien. Un otrādi.

Epilogs. Pēc pēdējās ainas visi met ainu spēlēšanā iegūtos kauliņus, sarēķina rezultātu, un pēc tā no Epilogu tabulas iegūst savu personāžu tālākā likteņa kopsavilkumu. Atliek to pāris teikumos brīvā formā izstāstīt, un spēle ir galā.Tiesa gan, ir vērts vēl apspriesties par spēlē piedzīvotajām emocijām, sajūtām un pārdomām.

To darot, spēli ir iespējams apzināti izmantot audzinošam efektam. Bet tā ir atsevišķa tēma.