Aktieriem

KAS VAR BŪT LABĀKS PAR FIASKO?

Labi. Jūs, protams, teiksiet: ir miljons lietu, kas labākas par Fiasko. Vai ne? Jūs taču tā nodomājāt, izlasot iepriekšējo rindiņu? Nu, atzīstieties, liekot roku uz sirds: nodomājāt? Nenodomājāt? Bet tomēr? Ja godīgi?

Nu, labi. Iespējams, šis tas aktierim vai aktrisei var noderēt labāk. Bet jūs izmēģiniet. No šīs spēles iegūsiet kaut ko tādu, kas citādos veidos prasītu daudz vairāk darba. Ga-arlaicīga, nogurdinoša darba. Vingrinājumus, mājas darbus un tā tālāk. Jums patīk sevi pamocīt? Bez smagas cīņas nav slavenas uzvaras, grūti mācībās un viegli kaujā, un tā tālāk? Okei, tad kādēļ vispār domāt par spēlēm?

Ak tā — spēlē jūs gribat vienkārši atslābināties, nevis mācīties? Protams! Vai tad es te jums liktu priekšā atkal sēdēt ienīstajā skolas solā un gaidīt, kad učene izsauks pie tāfeles? Nēēēē, pasarg Dieviņ, nekādā gadījumā! Jā, jā, atslābinieties un uzspēlējiet, paši savam priekam, nekādas mācīšanās, have fun, s'amuser, наслаждайтесь, que te diviertas... Zināt, kāds te triks? To, ka esat iemācījušies kaut ko jaunu, pilnīgi bez piepūles, jūs atklāsiet vēlāk. Pēc spēles vai divām, trim. Un vai tas nav super?

Jo lielāku fiasko piedzīvosiet spēlē, jo mazāks fiasko risks pa īstam, dzīvē. Arī tas ir iespējams. Bet tam gan neprasiet no manis pierādījumus, ja? Uzspēlējiet Fiasko ar savu psihologu, izrunājiet ar viņu spēles momentus, tas patiks gan jums, gan viņam vai viņai.

Topošajiem aktieriem

Šajā spēlē ir labs maišelis elementu no teātra. Spēlētāji kopīgi izveido scenāriju. Rada scenogrāfiju, lai arī tikai minimālistisku, vārdos aprakstītu. Sadala lomas pa atsevišķām ainām; ieiet (iejūtas, iemiesojas) savos tēlos un izspēlē epizodi, tad atkal iziet no lomām. Turklāt daudzkārt vienas spēles laikā. Iespējams, atkārtošos: jums nav vajadzīgas aktiera dotības un iemaņas, lai spēlētu šāda veida spēles. Gluži otrādi: spēlē tās izkopsiet pilnīgi nemanāmi.

To visu, nenoliedzami, varat apgūt arī citās, līdzīgās spēlēs. Jo citādi Jaunkurzemei nebūtu plānu izdot veselu sēriju ar dažādām, pat ļoti atšķirīgām galda lomu spēlēm. Taču Fiasko ir īpaša tieši ar to, ka tajā spēlējam antivaroņus. Iejūtamies tēlos, labi zinot, ka beigās viņus nekas labs negaida. Beigās viņiem visbiežāk ir jāsamaksā par saviem darbiem. Tāda kā atbrīvošanās no sārņiem. Kā to sauc? Varbūt par katarsi, ko?

Teātrī un kino ir gan labie, gan sliktie tēli, vai ne? Un daudz ir redzēti tādi sliktie, kas nepārliecina. Kaut vai tādēļ, ka aktierim vai aktrisei dziļi dvēselē šī tēla iekšējā pasaule nav pieņemama. Dvēsele pretojas: nē, es negribu būt tāds/-a. Bet Fiasko spēlē mums kompromiss ar sirdsapziņu nav jāslēdz. Te mēs jau sākumā zinām: mēs ne tik daudz spēlējam slikto, cik tā neizbēgamo bēdīgo galu. Ticiet, tā ir vieglāk. Arī šo rindu autoram. Un vieglāk ir tāpēc, ka zinām: labais ņems virsroku.

Pieredzējušiem aktieriem

Ja esat sasnieguši profesijas virsotnes, un augstāk pacelties vairs nav iespējams... Nu, ko, varat iztikt arī bez Fiasko. Te runājam par to gadījumu, kad vēl ir kaut vai mazlietiņ, kur augt. Vai zināt, ko? Lomu spēle ir lielisks iemaņu izkopšanas līdzeklis kaut vai ārkārtīgi lielā improvizācijas īpatsvara dēļ. Te mēs nevienu brīdi nevaram būt pilnīgi droši, kurp viss pavērsīsies nākamajās desmit minūtēs. Pat, ja ainas sākumā norunājam, kas tajā būs, vismaz niansēs viss var aiziet pa pilnīgi neprognozējamām sliedēm.

Pieredzējuši lomu spēļu spēlētāji improvizācijā var sacensties ar augstas klases aktieriem. Un otrādi: aktieri, kuri ir raduši spēlēt pēc gatava, scenārija autora radīta teksta, lomu spēlē var arī neparādīt pašu labāko sniegumu. Ir redzēts! Labā ziņa ir tā, ka, pēc izspēlētas lomu spēļu sērijas  atšķirība ir jūtama. Ja ne no malas, tad pašam/-ai noteikti.

Uzspēlējam?